“Jautājums izriet no nodoma vai saglabāt vārdu “humānisms”. Es jautāju sev, vai ir tāda vajadzība. Vai arī visu šāda veida apzīmējumu izraisītā nelaime vēl nav pietiekami acīmredzama? Cilvēki, protams, sen jau neuzticas "..ismiem". Taču sabiedriskās domas tirgus pieprasa arvien jaunus un jaunus <...> Filozofija pamazām pārtop par paņēmienu, kā izskaidrot lietas no pirmcēloņiem. Cilvēki vairs nedomā, viņi "nodarbojas ar filozofiju". Filozofijas šādu meklējumu konkurencē publiski plātās bezgaumīgu "..ismu" formās, cenšoties viena otru pārspēt.”
Mēs iesakām nevis plātīties (izmantojot Heidegera izteicienu), bet padomāt vai vienkārši atcerēties termina “humānisms” būtību.
Humānisms (no lat. humanus - humāns) – ir pasaules uzskats, kura centrā ir priekšstats par cilvēku kā augstāko vērtību; sistēma humānas cilvēku sabiedrības veidošanai, kur augstākā vērtība ir cilvēka dzīvība.
Viena no sāpēm, kas izskan psihologa vai psihoterapeita kabinetā, ir sāpes, ko rada ārējā atbalsta zaudēšana. Vecāka zaudēšanas sāpes šī vārda plašākajā to nozīmē: neatkarīgi no tā vai tas būtu īsts vecāks vai simbolisks aizvietotājs skolotāja un padomdevēja veidā, nozīmīga persona, uz kuru varējāt paļauties iepriekš, jūsu ģimene, profesionālā grupa, sabiedrība vai kopiena .
Vecāku zaudējums notiek dažādu iemeslu dēļ, un tas var būt kā pakāpenisks process tā arī pēkšņs notikums. Taču, lai kāda būtu notikušā forma un cēlonis, izvēle, ar ko cilvēks saskaras, ir viena – palikt zaudējuma, vilšanās, dusmu, dusmu, aizvainojuma un bezspēcības sajūtā un meklēt (gaidīt) jaunu (ideālu) Vecāku vai, izdzīvot skumjas, šķirties no ilūzijām (arī taisnīguma), ar infantilu ieradumu atbildību par savu dzīvi nodot citam, stiprinot savu iekšējo atbalstu. Caur pateicības sajūtu pret visiem bijušajiem skolotājiem un vecākiem, iegūstot ticību sev kā Cilvēkam, paļaujieties uz savu iekšējo Vecāku un Pieaugušo. Un sekojoši censties izpaust un nest šos ideāla pasaules uzskatus, vērtības, principus un nozīmes visur un vienmēr.
Viens no šādiem principiem, īpaši palīdzošo profesiju pārstāvjiem, ir cilvēcības saglabāšana, uz kuras balstās psihologu un psihoterapeitu ētikas kodeksi. Tā ir cilvēcīga attieksme pret otra pārdzīvotajām traumām – tad tā kļūst par dziedināšanu. Mēs zinām šo spēku, strādājot ar klientiem un grupām, izejot no traumas caur spēka, labestības, atbalsta durvīm, spēju saskatīt un sadzirdēt cilvēkā viņa individuālo būtību.
Uz šo spēku balstījās psihoterapijas skolotāji un dibinātāji, daudziem no viņiem tas notika lielu traģēdiju laikā un pēc tām. Ne dusmas un iznīcība, bet cilvēcība un radīšana bija viņu atbilde. Ērihs Fromms, piedzīvojis Pirmo pasaules karu četrpadsmit gadu vecumā, pēc dažiem gadiem sev uzdod jautājumu: “Kā tas ir iespējams? Lai miljoniem cilvēku nogalinātu viens otru acīmredzami iracionālu mērķu vai politisku apsvērumu dēļ, no kuriem pats cilvēks ir tik tāls, ka viņš nekad sevi neupurētu... Tas ir, kā karš ir iespējams no politiskā un psiholoģiskā viedokļa? Kādi spēki cilvēku vada?" (No Psihoanalīze un ētika. 367. lpp.)
Pētot totalitāros režīmus (galvenokārt uz nacistiskās Vācijas piemēra), Fromms tajos saskata kādu kopēju mehānismu - cilvēka bēgšanu no brīvības caur pakļaušanos kādai ārējai varai - partijai, valstij, "likumam un kārtībai" kā vērtībai pašai par sevi. Tāpat arī divdesmitā gadsimta demokrātiskajos režīmos Fromms vēro bēgšanu no brīvības, tomēr tās mehānisms ir nedaudz atšķirīgs. Šajā gadījumā cilvēks nepakļaujas kādam ārējam spēkam, bet pilnībā iekļaujas tajā. Un tad Fromms, un kopā ar viņu arī viņa sekotāji, piedāvā humānistisku atbalstu, ticību cilvēkam un žēlastībai, radīšanai un mīlestībai.
Humānisms ir apzināts uzstādījums cilvēcībai bez robežām, tai pašai beznosacījuma cieņai pret cilvēku un indivīda vērtības atzīšanai uz kuras balstās daudzu psihoterapijas jomu koncepcijas.
Šajā grūtajā laikā vēlos citēt fragmentu no nelielas, bet lieliskas 20. gadsimta grāmatas, ko sarakstījis viens no cilvēcīgākajiem un drosmīgākajiem mūsu profesijas pārstāvjiem Viktors Frankls:
“Pasaulē ir divas cilvēku rases, tikai divas! - pieklājīgi cilvēki un negodīgi cilvēki. Abas šīs "rases" ir visuresošas, un neviena cilvēku grupa nesastāv tikai no pieklājīgiem vai tikai no negodīgiem cilvēkiem; šajā ziņā neviena grupa nav "rasiski tīra!" Brīžiem viens vai otrs cienījams cilvēks bija sastopams pat starp koncentrācijas nometņu sargiem.
Nometnes dzīve sniedza iespēju ieskatīties cilvēka dvēseles dziļumos. Un vai jābrīnās, ka šajās dzīlēs tika atklājās viss, kas raksturīgs cilvēkam. Cilvēks ir labā un ļaunā sajaukums. Līnija, kas atdala labo un ļauno, vijās cauri visam cilvēciskajam un sasniedz pašu cilvēka dvēseles dziļumus. Tas ir atpazīstams pat koncentrācijas nometnes bezdibenī” (Frank, “Say Yes to Life! Psihologs koncentrācijas nometnē”).
Šodien mūsu kolēģis Boriss Novoderžkins ļoti pareizi rakstīja: “Jautājums nav par to, vai kādam tagad vajadzētu pamest psihologa profesiju, bet gan par to, ka beidzot tai var pievienoties. Pievienoties pa īstam, ne tikai psihotehnisku spēļu un dvēselisku sarunu līmenī.”
Pievienojieties profesijai!