Raksta autore Jackie Gerrard, kura ir Londonas Psihoterapijas centra mācību vadītāja, kā arī praktizējoša psihoanalītiķe jau 30 gadus uzskata, ka lielākā daļa pacientu, kuri sāk apmeklēt psihoterapeita vai psihoanalītiķa kabinetu dziļā līmenī jūtas diezgan nemīlēti. Autore izvirza hipotēzi, ka līdz brīdim, kamēr terapeits neizjūt mīlestības jūtas pret klientu, tas pilnībā nevar attīstīties terapijas laikā. Pēc autores domām tikai tad, kad klients pamodina terapeita mīlestības jūtas (nevis empātiju), var cerēt uz pozitīvu terapijas iznākumu.
Šajā rakstā autore paskaidro, ko viņa saprot ar vārdu mīlestība, apskatot dažādu autoru, tādu kā Freids, Alice Balint, Michael Balint, Meira Likierman, Ferenczi u.c. autoru teorijas par šo tēmu. Rakstā iekļauta arī autores praktiskā darba pieredze ar 3 klientiem. Neskatoties uz to, ka Freida uzskats palicis nemainīgs, ka psihoanalītiķa mīlestība pret pacientu apdraud veiksmīgu terapijas iznākumu, autore, tomēr, piekrīt citiem analītiķiem, piemēram Harold Searles, kurš apgalvo, ka pacienta pašnovērtējums pieaug, kad tas spēj izraisīt mīlestības jūtas savā psihoterapeitā, ka psihoanalītiķa jūtu ietekmē pacients sasniedz savu brieduma dziļumu. Autore darbā min dažādas mīlestības izpausmes – arhaisku un civilizētu, infantilu un nobriedušu, primāru un sekundāru mīlestību. Autore atzīst, ka ir patiesi grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc tiek izjusta mīlestība pret pacientu kādā konkrētā brīdi. Vai tas ir tāpēc, ka starp abiem ir interešu harmonija un “saplūsme” (konfluence) vai tāpēc, ka terapeits ir vairāk pats par sevi, izjūtot patiesu rūpi, līdzjūtību, maigumu un simpātijas pret pacientu. Arī pacientam ir grūti noteikt īstos iemeslus savām jūtām pret terapeitu, vai tās ir patiesi nesavtīgas jūtas vai tāpēc, ka pacients izjūt pateicību, ka par to rūpējas. Analizējot savas jūtas pret 3 saviem pacientiem, var secināt, ka autorei tās ir dažādas pret katru pacientu un rodas brīdī, kad terapeits jūt un redz, ka pacients ir patiess, ar vēlmi sadarboties, atvērties kopīgam darbam. Beigās gan autore uzsver to, ka ar mīlestību vien nepietiek, lai psihoterapijas process būtu pozitīvs, jo pacienti ir ļoti dažādi, bet noteikti mīlestības jūtas ir svarīgs faktors terapeitiskajā procesā.
Mans secinājums par šo tēmu ir tāds, cik autoru tik viedokļu. Katrs terapijas gadījums ir skatāms individuāli. Latvijā kopumā ņemot “Mīlestība psihoterapijas procesā” nav plaši apspriests vai aprakstīts temats. Pavisam nelielas publikācijas pieejamas par mīlestību pret psihoterapeitu, bet ne mīlestību, piemēram, pret klientu vai visaptverošu mīlestību terapijas procesā. Es to skaidroju ar mūsu mentalitāti un to, ka bieži mīlestība rodas kopā ar daudzām citām jūtām, kuras pacientam un arī terapeitam iespējams ir grūti pieņemt – seksuālās jūtas, naids, kauns un citas, par kurām ir grūti runāt, lai gan šo jūtu analīze terapijā dod dziedinošu efektu.