Raksta autore Jackie Gerrard, kura ir Londonas Psihoterapijas centra
mācību vadītāja, kā arī praktizējoša psihoanalītiķe jau 30 gadus uzskata, ka
lielākā daļa pacientu, kuri sāk apmeklēt psihoterapeita vai psihoanalītiķa
kabinetu dziļā līmenī jūtas diezgan nemīlēti. Autore izvirza hipotēzi, ka līdz
brīdim, kamēr terapeits neizjūt mīlestības jūtas pret klientu, tas pilnībā nevar
attīstīties terapijas laikā. Pēc autores domām tikai tad, kad klients pamodina
terapeita mīlestības jūtas (nevis empātiju), var cerēt uz pozitīvu terapijas
iznākumu.
Šajā rakstā autore paskaidro, ko viņa saprot ar vārdu mīlestība, apskatot
dažādu autoru, tādu kā Freids, Alice Balint, Michael Balint, Meira Likierman,
Ferenczi u.c. autoru teorijas par šo tēmu. Rakstā iekļauta arī autores praktiskā
darba pieredze ar 3 klientiem.
Neskatoties uz to, ka Freida uzskats palicis nemainīgs, ka psihoanalītiķa
mīlestība pret pacientu apdraud veiksmīgu terapijas iznākumu, autore, tomēr,
piekrīt citiem analītiķiem, piemēram Harold Searles, kurš apgalvo, ka pacienta
pašnovērtējums pieaug, kad tas spēj izraisīt mīlestības jūtas savā
psihoterapeitā, ka psihoanalītiķa jūtu ietekmē pacients sasniedz savu brieduma
dziļumu. Autore darbā min dažādas mīlestības izpausmes – arhaisku un
civilizētu, infantilu un nobriedušu, primāru un sekundāru mīlestību. Autore
atzīst, ka ir patiesi grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc tiek izjusta mīlestība pret
pacientu kādā konkrētā brīdi. Vai tas ir tāpēc, ka starp abiem ir interešu
harmonija un “saplūsme” (konfluence) vai tāpēc, ka terapeits ir vairāk pats par
sevi, izjūtot patiesu rūpi, līdzjūtību, maigumu un simpātijas pret pacientu. Arī
pacientam ir grūti noteikt īstos iemeslus savām jūtām pret terapeitu, vai tās ir
patiesi nesavtīgas jūtas vai tāpēc, ka pacients izjūt pateicību, ka par to rūpējas.
Analizējot savas jūtas pret 3 saviem pacientiem, var secināt, ka autorei
tās ir dažādas pret katru pacientu un rodas brīdī, kad terapeits jūt un redz, ka
pacients ir patiess, ar vēlmi sadarboties, atvērties kopīgam darbam.
Beigās gan autore uzsver to, ka ar mīlestību vien nepietiek, lai
psihoterapijas process būtu pozitīvs, jo pacienti ir ļoti dažādi, bet noteikti
mīlestības jūtas ir svarīgs faktors terapeitiskajā procesā.
Mans secinājums par šo tēmu ir tāds, cik autoru tik viedokļu. Katrs
terapijas gadījums ir skatāms individuāli. Latvijā kopumā ņemot “Mīlestība
psihoterapijas procesā” nav plaši apspriests vai aprakstīts temats. Pavisam
nelielas publikācijas pieejamas par mīlestību pret psihoterapeitu, bet ne
mīlestību, piemēram, pret klientu vai visaptverošu mīlestību terapijas procesā.
Es to skaidroju ar mūsu mentalitāti un to, ka bieži mīlestība rodas kopā ar
daudzām citām jūtām, kuras pacientam un arī terapeitam iespējams ir grūti
pieņemt – seksuālās jūtas, naids, kauns un citas, par kurām ir grūti runāt, lai
gan šo jūtu analīze terapijā dod dziedinošu efektu.